Sieviete biznesā – mūsdienās tas ir it kā pierasts. Bet, vai tas ir viegli vai ne, pārdomās par dzīvi, biznesa pamatiem un pieredzi dalās SIA "SilJa" valdes priekšsēdētāja Silva Jeromanova–Maura.

– Jautājumu, ko uzdošu, droši vien prasījuši bieži. Kā nonācāt pie lēmuma dibināt savu uzņēmumu?
– Gribēju dzīvē kaut ko sasniegt! Viss sākās ar to, ka iesaistījos dažādos projektos. Pareizāk sakot, viens no pirmajiem bija latviešu valodas pasniegšana krievvalodīgajiem – vadošajam personālam, kas bija inteliģenta, patīkama un mācīties griboša auditorija. Toreiz tas bija aktuāli. Tad arī izjutu pirmo biznesa garšu. Protams, tas viss nāca pakāpeniski. Šie vadošie darbinieki man piedāvāja vadīt pasākumus, dažādu kafejnīcu atvēršanu, jo tieši tad – deviņdesmito gadu sākumā – sāka dibināt uzņēmumus. Pasākumus organizēju individuāli, līdz sapratu: ja cītīgi strādā – daudz un nežēlīgi –, naudu nopelnīt var. Tā arī rodas biznesa garša, un, protams, gribas vēl un vēl. Man tas ļoti patika. Deviņdesmito gadu sākums bija arī tas laiks, kad veikalos sāka parādīties daudzas dažādas preces. Vairs nekas nebija deficīts, tikai vajadzēja vairāk naudas. Iepriekš nauda bija, bet nopirkt nevarēja gandrīz neko. Deviņdesmitajos jau varēja nopirkt kaut ko skaistu un neredzētu. Man bija vēl papildu darbiņš – pa dienu mācīju valodu, pa nakti šuvu mēteļus. Tolaik bija izveidojušies pirmie kooperatīvi. Pa dienu man atveda lielu kaudzi ar piegrieztiem mēteļiem, un šos mēteļus atlika tikai sašūt. Vienā naktī šuvu pat 10–20 mēteļus. Par šo darbu gan maksāja salīdzinoši maz.

– Runājot par mācīšanu – vai jums ir pedagoga izglītība?
– Man ir vairākas izglītības, viena no tām žurnālists filologs. Tā ir mana pirmā izglītība. Sanktpēterburgā studēju psiholoģiju.

– Kur apguvāt šūšanu?
– Rokdarbi man allaž patikuši – gan šūšana, gan izšūšana. Es pati sev adīju un šuvu drēbes. Arī Daiļradē biju iesaistījusies, kādreiz bija tāda sabiedrība. Padomju laikā tādā veidā  piepelnījos, kaut kādu naudiņu ar rokdarbiem nopelnīju. Varbūt netipiska nodarbošanās sievietei, kas darbojas uzņēmējdarbībā. (Smejas. Rokdarbi ir tie, kas mani nomierina. Tā es relaksējos, un man liels prieks, ka skaistu lietu varu radīt dažos vakaros. Man patīk process – kā top rokdarbs. Kopš bērnības man ir patikusi aušana, adīšana. Esmu skrundeniece, Skrundā dzimusi un augusi. Arī lauki un zemes darbi man ir tuvi. Bērnībā mums vajadzēja ļoti daudz strādāt. Esmu augusi trīs bērnu ģimenē. Mums bija jānodrošina sev gan mācības, gan studijas un, protams, gribējās arī skaisti ģērbties. Tāpēc visās vasarās ravētas garas rindas ar bietēm, kā to darīja daudzi mana gājuma cilvēki. Bet arī ravēšana man sagādāja baudu – vaga ir aizaugusi ar lielām nezālēm, un, kad palūkojies atpakaļ un redzi skaisti izravētu biešu vagu... Tā ir vienkārši fantastiska sajūta! Tolaik audzējām tulpes un ķiplokus, ir arī tirgū stāvēts. Tā, ka esmu daudz ko mācījusies no biznesa jau bērnībā.

– Kā tapa uzņēmums SilJa?
– Deviņdesmito gadu sākumā sāku studēt psiholoģiju un strādāt kā psiholoģe. Tolaik Kemira GrowHow organizēja pārstāvniecību Latvijā, un šajā uzņēmumā arī es iesaistījos kā psiholoģe. Un no psiholoģes kļuvu par minerālmēslu izplatītāju. Tā pamazām nonācu līdz lauksaimniecības biznesam.

– Ko psihologs var darīt firmā, kas saistīta ar lauksaimniecību?
– Patiesību sakot, domāju, ka tas amats bija ļoti vajadzīgs. Jo bija deviņdesmito gadu sākums, visi G 24 un vēl pārējās vētras, kas nāca pāri, Eiropas elpa. Lielākā daļa produkcijas ražošanai bija jāiepērk, turklāt par bargu naudu. Parādījās kompleksie minerālmēsli, kas bija salīdzinoši dārgi. Domāju, tas bija pareizs solis, un psiholoģija bija nepieciešama. Jo cilvēkiem bija jāpāriet uz jaunu domāšanu – no masveida plānošanas piecgadēm un ciparu zīmēšanas uz reālo izdzīvošanu. Bija jāpieņem doma: tev neviens vairs neko nedāvina un nedod. Domāju, tieši tolaik bijušo lielo kolhozu vadītājiem, kas nespēja aizdomāties līdz jaunajai ekonomiskajai situācijai, bija ļoti grūti. Jo iepriekš viss bija saplānots, tika iedots, atlika tikai vadīt procesu. Tad deviņdesmito gadu sākumā visiem bija jākļūst par īstiem vadītājiem. Cilvēkiem ļoti patika, jo padomju laikā nekad netika runāts par sevis izprašanu un iepazīšanu, bija jau pateikts, kas tu esi, kur tev jāiet... Jo bija apmēram tā – kā no laivas izmests, un nu peldi.

– Psihologa izglītība noder arī tagad?
– Noteikti! Domāju, ikviena izglītība, ko esmu apguvusi, un arī praktiskās iemaņas man pašlaik ļoti noder, jo komandas vadīšana ir darbs ar cilvēkiem, darbs ar klasi. Esmu sapratusi: ja cilvēks uz darbu atnācis pikts, tas uzreiz nenozīmē, ka darbs viņam nepatīk. Varbūt noticis kas cits? Viņš atnāk ar savu kreņķi, un jāmāk saprast, kāpēc viņš rīkojas tajā brīdī tā, ne citādi. Vieglāk ir saprast, bet negribu teikt, ka es it visā orientējos. Cilvēki ir tik dažādi. Mums ir filiāles, un es katru dienu visus cilvēkus nesatieku. Uzņēmumā strādā dažādas paaudzes cilvēki, un katra paaudze ir pavisam citāda. Gribētu teikt, ka pašlaik viens no galvenajiem uzdevumiem ir salikt šīs paaudzes vienā komandā. Jaunieši, kas patlaban ienāk darba tirgū, ir deviņdesmito gadu bērni, kad mācīja tikai tiesības, pienākumu nebija. Jāprot viss sakārtot un likt saprast, ka ir arī pienākumi, ka tu esi kaut kas, ja proti ko izdarīt, nevis tāpēc, ka esi piedzimis un atnācis šeit uz darbu. Viens – ka es viņus saprotu, pavisam kas cits – kā vecākie kolēģi viņus pieņem, kā uz viņiem skatās. Svarīgākais ir paaudžu saliedēšana.

– Pastāstiet, lūdzu, par pašlaik esošo uzņēmumu.
– Pašlaik mums ir divas nopietnas nozares – tehnikas tirdzniecība, serviss un dārzkopības preču vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība ar veikalu tīkliem Latvijā. Sākām ar lauksaimniecības tehnikas tirdzniecību un likām klāt servisu. Pareizāk sakot, sākām ar servisu un rezerves daļām. Nākamais solis – lauksaimniecības tehnika. Kad sākām būvēt un attīstīt šīs bāzes, radās nepieciešamība pēc papildu nodarbes, lai būtu pastāvīga naudas plūsma, kas nodrošinātu vienmērīgu kredītu nomaksu bankā. Tā izveidojām dārzkopības nozari, kas būtībā izauga divu gadu laikā.

– Jūs pieminējāt filiāles...
– Eiropas valstu prakse ir aptuveni 50 km rādiusā izveidot lauksaimniecības tehnikas dīleru punktus. Ņemot vērā Latvijas lielumu, orientējamies uz atbalsta punktiem 100 km rādiusā. Kartē atzīmējām reģionu centrus. Tādi centri ir ap Kuldīgu, Preiļiem, Cēsīm, Rīgu. Patlaban Latviju esam noseguši pilnībā. Tagad strādājam pie filiāļu izveidošanas atbilstoši konkrētajam reģionam. Piemēram, cik lielas ir saimniecības Zemgalē, Kurzemē, Latgalē un Vidzemē, ar ko lielākā daļa šo saimniecību nodarbojas. Vadoties pēc tā, mēs veidojam filiāles, veikalu sortimentu. Ķekavā mums ir dārzkopības veikaliņš, tieši tāds pats ir arī Stendē. Tirgojam sēklas, minerālmēslus, darbarīkus, augu aizsardzības līdzekļus u. c., visu, kas vajadzīgs darbam dārzā. Stendē vairāk ir naturālo saimniecību, Preiļos ir ļoti daudz bioloģisko. Šie veikali ir pilnīgi atšķirīgi.

– Vai darbiniekus izglītojat?
– Mēs pie tā ļoti strādājam. Jau vairākus gadus mācības notiek uz vietas. Pasūtām lektoriem tēmas, kas darbiniekiem tobrīd ir aktuālas. Pirms tam noteikti veicu darbinieku aptauju. Tad mēs noskaidrojam vājākos punktus – vai tā ir plānošana, darbs ar klientiem. Pilnīgi noteikti ir lekcijas psiholoģijā. Sākumā darbinieki bija it kā skeptiski, bet nu redzu, ka viņiem šīs lekcijas patīk. Man ir svarīgi, lai darbinieki prastu komunicēt ar cilvēkiem un lai nemelotu klientiem. Man ir nepieņemami, ka melo, lai tikai kaut ko pārdotu. Godīgi jāpasaka – derēs vai nederēs konkrētā izvēlētā lieta. Man ļoti patīk vērot, kā cilvēks veidojas par labu speciālistu. Tas ir ļoti interesants process.

– Kad dibinājāt uzņēmumu, kā vīrieši jūs uztvēra – sieviete – lauksaimniecības tehnikas uzņēmuma vadītāja?
– Patiesību sakot, īpašu attieksmi neesmu izjutusi. Varbūt tā savādi bija deviņdesmito gadu sākumā, kad 200–300 un pat vairāk vīru sapulcējās zālē un es runāju par tehniku, lasīju lekcijas. Varbūt viņi to pieņēma, jo tad viss bija jauns, nezināms, un no tehnikas biju jau kaut ko apguvusi. Man tās lietas patika, tehnika vienmēr bijusi mīļa. Negribu teikt, ka es pa tehniku rušinos, bet ar tehniku esmu runājusi un dzīvojusi kā ar dzīvu cilvēku. Man tas patīk, un es to daru.

– Droši vien vajadzēja lielu drosmi, lai ko tādu sāktu?
– Jā, tagad, uz to visu skatoties, es arī teiktu: ak, tu trakā meitene! (Smejas.) Bet pašlaik par to vairs nedomāju. Biju tajā visā iemesta, un man bija jāpeld. Studējot uzņēmējdarbību maģistrantūrā, lasot teoriju, nodomāju: kā es varēju to visu izdarīt... Bet atpakaļceļa jau vairs nebija. Man ļoti patīk mācīties, piepildīt sevi ar zināšanām, kļūt pieredzes bagātai. Nekad neesmu domājusi, ka kaut ko nevaru izdarīt. Man patīk mācīšanās process. Grūtākais mācīšanās process bija Sanktpēterburgā, kur studēju psiholoģiju, jo tolaik Latvijā, manā izpratnē, vēl nebija tik spēcīgi attīstītu studiju psiholoģijā. Tas tik tiešām bija grūts laiks, jo mani tur pieņēma kā fašisti. Un tas nebija patīkami. Kopmītnēs ar grūtībām dabūju sev istabiņu, uz galvas meta cigaretes, bet uz izlaidumu mani laipni palūdza neierasties. No šiem semināriem es mājās braucu stresaina. To laiku es tagad uztveru kā rūdījumu, ejot cauri ellei. Klūpot un krītot uzkrājas pieredze. Tajā pašā laikā ļoti daudz ir nācies vilties līgumattiecību un cilvēku negodīguma dēļ. Es visu daru ļoti ātri un uzmanīgi. Piemēram, biešu vagu ravēšana un ēst gatavošana, nelieku pa gramiem, visu daru pēc izjūtas. Man nepatīk, ja jādarbojas ilgi, un ļoti nepatīk rutīnas darbi. Rūdījums nācis jau no bērnības, varbūt tāpēc, ka ģimenē esmu jaunākais bērns un man vajadzēja cīnīties par visu pašai. Vienmēr viss ir bijis saskaņā – tētis ar brāli, mamma ar māsu, un es kā piektais ritenis visiem nopakaļ. Visi lielie darbi bija uz maniem pleciem – kad brālis un māsa bija aizgājuši savā dzīvē, mēs
arī sākām saimniekot. Gribēšanu un darīšanu man daudz ir devis sports. Kādreiz spēlēju volejbolu. Atceros atgadījumu no skolas laika, kad diplomi pirms spēles jau bija sadalīti un sporta skola no Daugavpils it kā jau bija ieguvusi 1. vietu. Tas lika saņemties, un beigu beigās mēs šo spēli uzvarējām, un diplomi rezultātā bija jāpārtaisa.

– Kur ieguvāt zināšanas par tehniku?
– Kad sākām šo biznesu, visa informācija bija angļu valodā, to pati tulkoju. Semināros, kur speciālisti stāstīja par traktora darbības principiem, arī tulkoju. Līdz ar to redzēju un dzirdēju visu, kur kas atrodas, un iemācījos visus specifiskos nosaukumus. Visu apguvu tulkojot. Uz jaunajiem traktora modeļiem, kas pie mums ienāk, skatos ar baudu. Arī mūsu puišiem patīk viss jaunais. Būtisks, protams, ir dizains. Mēs strādājam ar Itālijā dizainēto tehniku. Klientiem arī vienmēr esam centušies iedot skaistumu kopā ar komfortu. Uz jautājumu: Kā jūs tā, sieviete uzņēmēja un ar tehniku... varu atbildēt, ka tas jau nav darbs ar metālu, bet darbs ar cilvēkiem, tas ir process. Mums ir arī dārzkopības nozare, un tā nu gan ir sievišķīga joma. Šķiet, tehnika man patīk labāk. Es nezinu, kāpēc tā ir, un nemācēšu to šobrīd izskaidrot, varbūt tādēļ, ka ar to sākts.

– Kā sameklējāt tehniku, ko pašlaik tirgojat?
– Tās bija izstādes, un meklējumi nebija haotiski, bet ļoti apzināti. Mēs sapratām, ka gribam labu tehniku, un laba nemaksā lēti. Mēs neskatījāmies uz lētu tehniku, līdz ar to bizness nebija tik straujš. Sākām ar dārgo tehniku, kur viss saistīts ar kvalitāti. Meklēšana ir apzināta, un daudz palīdz tas, ka nemainām partnerus, ja esam tos atraduši.

– Ir doma attīstīt uzņēmumu arī ārpus Latvijas?
– Ir jau – Lietuvā. Bet ir grūti, jo tā ir cita mentalitāte.

– Pastāstiet par kurioziem, kas šajā darbošanās posmā atgadījušies!
– Darbā tie ir bijuši ļoti daudz un dažādi. Es pat anekdotes varētu stāstīt. Tajā brīdī tas varbūt sagādājis daudz problēmu, pat asaras nobirušas, bet ar laiku pārtop skaistā folklorā. Viens atgadījums bija sen – ar Dobeles Agru, kad pati vēl braukāju pie klientiem, skatījos, kā darbojas zemniekiem pārdotā tehnika. Protams, visi materiāli arī līdzi. Man piezvana, lai es pie viņiem piebraucu un pastāstu par arklu, ko viņi no mums vēlējās nopirkt. Es šortiņos, pa laukiem nobradātām kājām ierodos pie viņiem birojā. Iznāk vīrietis uzvalkā, pēc brītiņa jau cits uzvalkā, līdz atnāk vairāki angļu kungi uzvalkos. Bet ko es varēju darīt? Man šķiet, tas ir liels ieguvums – gan prast būt ar darbā sabristām kājām, gan mācēt uzvilkt vakarkleitu, gan ar valdības vīriem pārspriest svarīgus jautājumus. Nereti ar valdību jārisina svarīgi ekonomiski jautājumi, jo pie mums tie nav sakārtoti. Bieži vien šķiet, ka tādās sakārtotās valstīs kā Francija un Vācija Latvijas uzņēmumi varētu būt labāki par dažu labu snaudošu dīleri piektajā paaudzē.

– Kādu redzat Latvijas nākotni?
– Mēs šogad žēlojamies, ka šis būs grūts gads. Bet, ja godīgi, es negribētu teikt, ka ir bijis kāds viegls gads. Raudzīties nākotnē un teikt, ka viss būs ļoti viegli, es negrasos. Domāju, būs lejupslīde un augšupeja. Parasti pēc ekonomiskās krīzes nāk atveseļošanās. Nesen apmeklēju pasākumu, kur ar uzņēmējdarbību nodarbojas paaudzēs. Un arī tur bija jautājums par nākotnes redzējumu, uz ko sekoja atbilde: kamēr cilvēki ēdīs, tikmēr būs darbs. Es šajā ziņā piekrītu, jo pie dakšām mēs neatgriezīsimies. Kaut gan arī dakšas jātirgo.

– Runājot par olām, pienu u. c. pārtikas produktiem, ko ražo Latvijā, un produktiem, ko ieved no citām valstīm. Varbūt sabiedrībai ir maz informācijas par produktu kvalitāti un sastāvu?
– Man ļoti gribētos ēst krējumu, bet īstu krējumu, nevis skābā krējuma izstrādājumu. Es neteiktu, ka mums trūkst zināšanu par produktiem un to sastāvu, bet viss atduras maciņā. Ja vien mūsu lauksaimnieki spētu apvienoties kooperatīvos, pēc manām domām, viņu saražoto produkciju pirktu vēl labāk. Es negribu pirkt un dzert piena pulveri, jo kā es varu zināt, kas ir šis baltais šķidrums? Cenas gan ir augstas, pat piena pulverim. Jo piens, ko iepērkam, ir atkrējumots un tiešām dārgs. Pareizi dara tie piena kooperatīvi, kas iegādājas pārstrādes uzņēmumus. Jo īsāks būs ceļš no ražotāja līdz gala patērētājam, jo lētāka būs saražotā produkcija. Zaudē tie, kuri pērk gala produkciju, un ražotājs. Tie, kuri ir pa vidu, pārdod un piegādā, jau neko nezaudē. Zaudē tas, kas ražo un investē. Domāju, visam jābūt kārtībā. Jātiek pāri mūsu domāšanai... Piemēram, aizeju uz tirgu un jautāju, vai tās ir vietējās ogas, un man atbild jā. Un ir taisnība, jo esam ES, un ogas ir vietējās. Runājot par cenām, man šķiet, mēs par daudz pārrēķināmies ar pašizmaksu. Mēs uzņēmumu esam sākuši no nulles. Ir uzņēmumi, kas biznesu veidojuši uz kaut kādas bāzes. Tā skola, ko izgājuši mūsu uzņēmēji – stipri šaubos, vai jebkurš cits eiropietis to spētu izdarīt. Tik īsā laikā uzaudzēt muskuļus – tas ir vienkārši brīnišķīgi.

– Kā visu paspējāt izdarīt, lai to, kas ir pašlaik, izveidotu? Ir taču bērni, mājas...
– Te jāsaka paldies manam vecākajam dēlam, kurš šogad absolvē augstskolu uzņēmējdarbības vadītāja specialitātē. Mums bija labas attiecības, dēls tikko sācis skolas gaitas un bija ļoti patstāvīgs, viņš visu pieņēma labi. Dēls gatavoja vakariņas, kā nu bērns mācēja, un gaidīja mani mājās. Bija reizes, kad ņēmu viņu līdzi uz darbu, un tā varbūt viņam radās interese par biznesu. Protams, sākumā, kad viņš nāca man līdzi uz darbu, dēls teica: Mammu, ko tu stāsti, ka esi nogurusi! Tu padzer kafiju, parunā ar cilvēkiem. Kā tu vari nogurt? Tikai vēlāk saprata, ka viss nav tik vienkārši, kā liekas. Jaunākais dēls uz darbošanos nav tik nasks, bet prot teikt komplimentus, un tas uzmundrina!

– Vai ir arī vaļasbrīži?
– Vislabāk man patīk kārtīgi izgulēties un laiskoties. Patīk strādāt dārzā, ja to var saukt par atpūtu. Ravēšana man, pats par sevi saprotams, patīk. Sava veida atpūta man ir baudīt lietas strādājot. Tā pati rušināšanās pa dārzu, esmu nostrādājusies melnu muti, bet pēcāk, sēžot krēslā un skatoties uz ziedošajiem un smaržojošajiem augiem, tā ir tā īstā atpūta un bauda. Daudz laika pavadu, atpūšoties kopā ar draugiem. Sports noteikti ir viens no maniem vaļaspriekiem, vienmēr cenšos apmeklēt visas sporta spēles, kur spēlē mani bērni. Šad un tad patīk aizbraukt ceļojumā. Bet ceļot man īpaši nepatīk, un to gan es nesauktu par izklaidi, ko daudzi nevar saprast. Ceļošana man ikdienā ir nepārtraukti – tepat pa Latviju, un, tā kā Eiropā mums ir daudz sadarbības partneru, ceļot iznāk visai bieži. Vēl atpūšos kopā ar bērnu draugiem. Sarīkojam mājās kādu ballīti, un visi kopā priecājamies un atpūšamies. Runājot par bērniem, neesmu no tām, kas uzspiež savu gribu. Es pat iedomāties nevaru, ka tagad apsēdīšos, salikšu klēpī rokas un likšu bērniem darīt to, ko es gribu. Man šķiet, tādu viņi mani nespētu pieņemt. Tā kā es tāda neesmu, tas varbūt man ir palīdzējis savā viedā tikt ar viņiem galā. Protams, var nostrostēt, bet var arī kopīgi izrunāties un izteikt dažādus viedokļus, tādā viedā noskaidrojot radušos situāciju. Prieks ir par vecāko dēlu, jo bija laiks, kad uzstājīgāk runāju par augstskolu un stāstīju, cik liela nozīme tai ir. Bet tobrīd viņam svarīgāks bija sports, un tagad sports ir labi apmaksāts bizness. Nebija viegli viņam iestāstīt, ka augstskolas diploms ir svarīgs, bet nepagāja pat divi gadi, kad tas, ko es pirms tam runāju, nāca no viņa paša. Kaut kad sen izlasīju horoskopā, ka bērni man būs doti, lai es no viņiem mācītos. Es neesmu viņiem kā mamma, bet gan kā skolniece. Viņi māca mani dzīvot. Piemēram, ļoti daudzās problēmsituācijās viņi pasaka savas domas, un pēcāk secinu, ka viņiem ir taisnība. Dažreiz es smejos, ka man patiesībā ir trīs bērni. Divi puikas un vidējais bērns – mana meita SilJa. Strādājot un mācoties SilJā nu jau 13 gadus, varu teikt, ka tie varbūt ir mani labākie dzīves gadi. Savus puikas veidoju par tādiem vīriešiem, kādus esmu vēlējusies sastapt savā dzīvē. Nezinu, vai man tas būs izdevies, par to lai spriež vedeklas. Man patīk, ka es savā uzņēmumā pamazām kļūstu tāda kā vecmāmiņa, jo daudziem kolēģiem dzimst bērni. Pēc tā spriežu, ka cilvēki šeit jūtas droši un stabili.